30. oktobrī ar koncertu vokāli instrumentālais kvartets, kas ar Židrūna nosaukumu darbojas jau kopš 2003.gada, izdos savu ceturto albumu "Židrūns - Kovārņu mazbērniem". Kā pats grupas basģitārists Ulvis Urtāns saka: "Albums ir iespēja nodot nākošajām paaudzēm (lai Dievs tās svētī!) pašiem patīkamās skaņās iekapsulētas sajūtas un vīzijas no mūsu tagadnes." Šajā gadījumā iekapsulēts ir ticis šis, pārsteidzošais gads ar visām saistītajām emocijām.
Židrūna radošā izpausme izceļas ar to, ka grupa nekādā veidā necenšas kopēt sevi. Protams, tā ir, iespējams, viena no klišejiskākajām piebildēm, bet šeit rodas sajūta, ka grupai atmiņas par iepriekšējo albumu tiek izdzēstas, un katrs nākamais ieraksts izklausās svaigs, un grupa atklāj sevi no jauna. Tā it kā Židrūns albuma rakstīšanu sāktu no viena un tā paša izejas punkta – ir jūtami līdzīgi virzieni, kas iepriekš, bet apstrāde viennozīmīgi ir savādāka.
Varbūt šoreiz varētu teikt, ka vairāk dominē spoken words virziens apvienojumā ar postroku, ko grupa jau pamatīgi noslīpēja iepriekšējā ierakstā Židrūns un tas, ko nevar nest. Tāpat neizpalikt bez tik ļoti izteiktā stila vārdu sadalīt zilbēs un sačakarēt prātu, liekot dažādus uzsvarus, piemēram, kā iepriekš ar Eu un arī pirmajā albuma priekšvēstnesī Rindās Kails.
Albumu būtu grūti novietot kaut kādā hierarhijā ar iepriekšējiem, vai arī ielikt kaut kādos Ž grožos. Kā jau minēju, rodas sajūta, ka grupa sāk katru albumu no punkta A, bet katrs no tiem ir variācija. Ierakstā prasītos spēcīgāks starts, jo pēc pirmās klausīšanās Vai? diemžēl ne ar ko neizceļas, dziesma vienkārši pazūd, un prātā albums pieslēdzas ar Pirmo Zīdītāju. Vai? ir kā neliels trauksmes signāls, kurš liecina par iespējamu katastrofu turpinājumā. Vai tas tā arī turpinās? Nē.
Savukārt lielākais bieds Zaķītis, kurš jau bija dzirdēts koncertos, sagādā pārsteigumu, jo dzīvajā teksta daļa dziesmas sākumā izklausījās neveikli, bet ierakstā tā viennozīmīgi izceļas ne tikai ar garumu, bet arī mainīgajām ritma sadaļām, kas to padara uzreiz arī par interesantāko ceļojumu albumā.
Kopumā albumā Kovārņu mazbērniem valda drūms noskaņojums. Nav Toma Briča un viņa laika prognozes, bet ir Kovārņi. Albuma tituldziesma pēc lēnā sākuma 30 sekunžu laikā eksplodē. Dziesma īsajā sprīdī rada visa albuma noskaņu, kas sasaucas arī ar albuma nomācošo vāku.
Uzreiz pēc Kovārņiem nāk Ai, Jezu, kas gandrīz apgāž iepriekš nostādīto motīvu – pozitīvs gabals ar atkārtojošu rifiņu, ko varētu varbūt savilkt kopā ar Tomiņu, bet tāpat galu galā aiziet albuma vāka radītā pelēkā noskaņa.
Kikònes dziesma iekrāso visus tumšos nostūrus vēl melnākos toņos ne tikai ar smago (smagāko Ž kādu esmu dzirdējis) instrumentālo izskaņu, bet arī ar tekstiem "sapistie mēs". Albums viennozīmīgi nav paredzēts zelta rudenim, bet gan drīzāk tam mitrajam un aukstajam laikam, kad lapas ir jau nobirušas un visapkārt valda drūma sajūta.
Kā jau vienreiz rakstīju par citu latviešu grupu, ka katrs albums ir kā atskaites punkts mūzikas attīstības vēsturē, tad nu jau gribētu un varētu teikt, ka Židrūna albumi ir svarīgas pieturvietas, lai cilvēki varētu orientēties Latvijas alternatīvās mūzikas telpā, proti, “Kad notika tas koncerts?”, atb. “Tieši gadu pēc Židrūna albuma” u.tml. Katra ieraksta iznākšana Latvijā ir svarīgs brīdis, it sevišķi pašreizējā situācijā, un šis noteikti ir spēcīgs pierādījums, ka nekas neapturēs Latvijas alternatīvo skatuvi. Gaidām 30.oktobri un "Židrūns - Kovārņu mazbērniem".