![Rīcības Brīvība jau šodien]()
R. Dravnieks uzmeklējis 'iesaldētās' apvienības "Rīcības brīvība" dalībniekus, lai parunātu par veco skatuvi, protestiem pret vegāniem un straight edge, kā arī atcerētos laikus, kad no koncerta apmeklētāji tika transportēti prom ar policiju, lai izvairītos no 'urļiku' ielenktā kultūras nama.
Vasarā, kad īpaši biju aizrāvies ar Latvijas veco HC skatuvi, uz sarunu aicinājumu grupas Rīcības Brīvība dalībniekus - brāļus Jāni un Uldi (Šagiju) Šiliņus. Dažas dienas vēlāk tikos arī ar grupas ģitāristu Hatu.
Pagaidām šī ir pēdējā no sarunām ar 'vecajiem', ko esmu ieplānojis. Neviens jau neatsaka. Nelaime tāda, ka laika nav un vairums, par nožēlu, ir devušies labākas dzīves meklējumos ārpus dzimtenes robežām. Rīcības Brīvība ir hc/punk grupa no Salaspils, kas savos tekstos galvenokārt oponēja laikabiedru idejām un lozungiem. Viss.
Kā pievērsāties pagrīdes skatuvei?
Jānis – Šagijs pirmais aizgāja uz ZVĢ.
Šagijs – Atceros, pirmais koncis, ko apmeklēju, notika 1998. gada beigās.
Jānis – Es laikam tavā ietekmē ap 2000. gadu apmeklēju savu pirmo konci. Tas bija iespaidiem bagāts pasākums.
Ar ko aizrāvāties pirms alternatīvās skatuves iepazīšanas?
Šagijs – Es tajā laikā ar snovu vizinājos. Izdomāju, ka vasarā arī kaut kas jādara, un sāku braukāt ar skeitu. Bračka uzkāpa uz skeita un salūza.
Jānis – Tā arī neesmu nokāpis. Tagad traumu dēļ esmu mazliet piebremzējis. Mums bija alternatīvo sporta veidu kopa SESK, jeb Salaspils ekstrēmo sporta veidu klubiņš. Viss pašu rokām veidots. Kluba dalībnieki brauca ar bmx, triāliem un skeitiem. Mežā mēs uzbūvējām milzīgu estakādi ar dirtiem. Paralēli tam visam gāja arī mūzika, protams.
2000. gada sākumā, Latvijā ļoti aktuāli bija urlas, piemēram, Kriegopfer pat ir dziesma par šo tēmu. Kā jums gāja Salaspilī?
Jānis – Mēs uztaisījām koncertu Salaspils kultūras namā. Viss beidzās ar to, ka municipālā policija konvojēja koncerta apmeklētājus uz vilciena staciju, jo urlas bija aplenkuši ēku. Lielāko daļu laika mēs pavadījām Rīgā mācoties, tāpēc Salaspilī atgriezāmies tikai vakaros. Vasarās laiku vadījām skeitojot Silavā, tā ir viena no Salaspils nomalēm, kur atradās mierīgs privātmāju rajons bez urlām.
Pieļauju, ka bijāt vieni no retajiem citādi domājošajiem savā pilsētā?
Jānis – Nē, Salaspilī panku tradīcijas ir senas. Cilvēki tās pārmantoja no astoņdesmito gadu auras, jo tajā laikā Salaspilī šī kultūra bija labi attīstīta.
Kur uzzinājāt par gaidāmajiem koncertiem? Atceros, ka alternative.lv parādījās tikai 2001. gadā.
Jānis – Internets nebija. Nebija ari mobilie telefoni.
Šagijs – Informācija klejoja no mutes mutē. Dažkārt preses izdevuma Izklaide afišā parādījās ziņas par gaidāmajiem punk/hc pasākumiem.
Jānis – Atceros, kad organizējām, pasākumu Silavā, dalījām flaijerus cilvēkiem, kurus satikām koncertos. Tēlaini izsakoties, gājām klāt un teicām „Tu izskaties kruts džeks. Atbrauc uz konci.” Arī grupas sarunājām uz vietas.
Atceraties savus pirmos soļus mūzikā?
Jānis – Šagijs pa naktīm trinkšķināja basu. Viņš ir spēlējis kaudzēm grupu. Lai viņš pats pastāsta sīkāk.
Šagijs – Matīsa ielā pusskvotīgā telpā atradās kaut kāda aparatūra. Ar draugiem tur gāju aliņus dzert, kamēr džeki strinkšķināja ģitāras un centās izveidot grupu. Beigās iznāca tā, ka neviens no viņiem nespēlēja, bet mēs, kas sēdējām ar aliņiem, sākām interesēties par mūziku un vēlāk arī spēlēt grupā. Es aizņēmos basģitāru no Frenkija un tā sākās.
Kāpēc izvēlējies basu?
Šagijs – Ģitāra izskatījās pārāk sarežģīta.
Bet tev bass ir kā radīts?!
Jānis – Viņš kapāja caurām dienām.
Šagijs – Dienā es spēlēju vidēji sešas stundas.
Jānis – Viņam visi pirksti bija tulznās un asinīs.
Šagijs – Bet muzikāls talants man nebija. Kad māte piedāvāja iet spēlēt klavieres, es atteicos un devu priekšroku tautiskajām dejām. Skolā mūzikā man draudēja nesekmība.
Jānis – Man tas pats. Es esmu muzikālais invalīds. Man nav nekādas ritma izjūtas. Vienīgā iespēja kā es varēju nokļūt uz skatuves – bļaujot.
Ar kādu mūziku barojāties?
Šagijs – Ar visiem tiem sūdiem, ko tolaik klausījās vairums. Linkin Park, Korn utt. Bet kad nonācu koncī, kurā pēc F[ei]k iznākt Cita Attieksme un sāk bliezt, vērtības mainījās.
Jānis – Toreiz konči bija pilnīgi atšķirīgi. Visu stilu pārstāvji spēlēja vienā vakarā uz vienas skatuves. Runājot par hc jāsaka, ka šīs scēnas skatuve jau tolaik bija ļoti spēcīga un stabila. Mēs ienācām kā pilnīgi neprašas. Nezinājām kā uzvesties un dejot, bet jutāmies piederīgi kaut kam īpašam. To netranslēja TV un radio. Tas bija kā cīņas klubs, kur jauni cilvēki satiekas tumsā, un tikai pēc laika saproti, ka īstenībā dejojot nesit nevienam. Ja kāds nokrīt – pasniedz roku. Tā pa solim apguvām hc etiķeti.
Šagijs – Es to saucu par pirmo vilni, kurā publika vienlīdz atbalstīja visu žanru mūziķus. Tolaik gan grupas, gan publika bija daudz solidārāka.
Kādas ir jūsu domas par kristiešu poppunk grupu Toothsome Twang? Vai reliģijai ir vieta mūzika, kas ir balstīta uz brīvības un protesta pamatiem?
Šagijs – Es jau toreiz viņiem teicu, ka reliģijai neticu un mani neinteresē tas vēstījums, ko viņi nes, bet mēs bijām labi čomi.
Jānis – Mūzikā, sevišķi alternatīvajā skatuvē, svarīgi ir ticēt tam, ko tu saki. Pārējam nav nozīmes.
Šagijs – Bet tolaik ļoti populāra bija straight egde kustība, ko mēs absolūti ignorējām.
Jānis – Man šķiet, mēs vienmēr bijām baigi nepareizie. Kad pievienojāmies uderground kustībai, vairums ticēja straight egde baušļiem. Mēs iestājāmies pret to visu...
Šagijs – Es tagad tevi pārtraukšu uz mirkli... Paskaties, ko lielākā daļa to cilvēku dara. Brūvē mājās aliņu vai trīs dienas plosto Nabaklabā.
Jānis – Viena no mūsu pirmajām dziesmām Parspars ļoti precīzi iezīmēja Rīcības Brīvības attieksmi. Autoritātēm bija iznācis anarhistu zīns PRETSPARS. Arī mēs tolaik ticējām anarhijai, bet mūsu skatījums krasi atšķīrās – nedrīkst uzbrukt no negatīvām pozīcijām.
Šagijs – Pirms tu gribi kaut ko sagraut, izdomā ko būvēsi vietā.
Jānis – Pareizāk – jācīnās Par pozitīvām lietām, nevis Pret kaut ko.
Vai ar laiku izjutāt pārmaiņa skatuvē?
Jānis – Man šķiet, ka pārmaiņas nāca līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā, jo viss skatuves kodols izbrauca uz skvotiem Eiropā.
Šagijs – Pirms lielās sašķelšanās nāca otrais vilnis, kas, ja atceramies, bija nemazāk spēcīgs. Tolaik sākām spēlēt mēs. Uz skatuves kāpa When my authorities fall, In.Stora un, kā mēs zinām, Latvijā grupas vienmēr, formējās no vieniem un tiem pašiem cilvēkiem. Otrais vilnis sākās ar internetu. Tas iekustināja alternative.lv un hc.lv, cilvēki jau zināja, kur notiek pasākumi. Ap 2007. gadu lielākā daļa grupu pārtrauca eksistēt, jo puse tās dalībnieku aizbraukuši. Tas bija sākums nenovēršamajam. Pat tagad skatuve vēl ne tuvu nav atkopusies.
Tavuprāt, tā atkopsies?
Šagijs – Ja vien vietā nāks jauni cilvēki.
Kā Rīcības Brīvība nonāca pie sava skanējuma?
Jānis – Tā ir tendence, kad neko citu nevar paspēlēt.
Šagijs – Daļēji tas tā ir, bet godīgi sakot, ja grupā cilvēki turas kopā ne tikai dēļ mūzikas, bet ir arī draugi un kopīgas intereses, tad mūzika kļūst par spoguli.
Jānis – Kad man nolika mikrofonu priekšā un teica „Bļauj!”, es arī bļāvu kā pratu un no sirds. Tāds arī ir rezultāts.
Kā grupa radās?
Šagijs – Es ar Hatu dažus mēģus nospēlēju vienā grupā ar džekiem no Natālijas Draudziņas ģimnāzijas, kuri spēlēja vāju metālu. Mēs nolēmām, ka jātaisa pašiem sava grupa, kurai piepulcējām manu attālu radinieku Zī un Hata brālēnu. Pēc dažiem mēnešiem par dzeršanu mēs eleganti atvadījāmies no Hata, kura vietā nāca Stasix, bet pie bungām sēdās Čikijs. Tā radās Passive Voice. Tomēr vienā brīdī Hats neizturēja un izveidoja grupu Zeche, kas nogāja pa burbuli dalībnieku nesaskaņu dēļ. Kādu dienu Hats ierosināja dibināt jaunu, kopīgu grupu. Viņam šādi uzplaiksnījumi ir tikpat bieži, kā kāre mūziku noliegt. Es ieteicos, ka pie bungām var sēdināt Stasu un pie mikrofona likt manu brāli Jāni. Tas izrādījās dabisks solis, jo ikdienā, kā jau teicu, bijām labi draugi.
Pirmo koncertu atceraties?
Jānis – Pasākums notika pie Ulbrokas, mežā. No mājas bija izvilkti trīs pagarinātāji. Grupas uzstājās zem dārza telts, kas uzslieta mežā. Blakus teltij atradās bērnu spēļu laukums. Visas tovakar spēlējošās grupas pavadīja drausmīga skaņa. Arī publika izskatījās dīvaina – visi piedzērušies blandījās apkārt pa mežu. Nevienam mūzika neinteresēja – visiem interesēja kā apreibināties. Bet, ja Tu esi Ulbrokas mežu pārdzīvojis, tad turpmāk visu pārdzīvosi.
Kas bija jūsu publika?
Jānis – Mēs esam spēlējuši tik dažādai publikai, bet, pēc manām domām, mums bija divi fani. Viens bija Igaunijā – Valgā. Un otrs bija Uģis, kurš brauca uz mūsu končiem. Mēs esam spēlējuši skolās, kur pēc koncerta nāk klāt mazas meitenes un lūdz parakstus uz rokām.
Igaunijā bieži spēlējāt?
Jānis – Stasam čoms bija no Valgas, un tādā sakarā mēs sākām tur braukt. Arī kluba īpašniekam mēs patikām, tāpēc Valgu apmeklējām regulāri.
Šagijs – Es varu piebilst, ka mēs uzstājāmies Valgā ar Rīcības Brīvību, kam sekoja Neprodukts, kurā es spēlēju basu. Pie trešās dziesmas Skaway to hell uz skatuves sāka lidot igauņu meiteņu krūšturi un ne tikai.
Jānis – Jā, igauņi ir kolorīti. Atceros vienu spilgtu personāžu, kuram uz deguna uztetovēts enkurs, un vienmēr nāca interesēties par lībiešiem, jo mēs bijām no Latvijas.
Kā radās nosaukums?
Šagijs – Parex bankas reklāmas sauklis skanēja šādi: Rīcības brīvība jau šodien!
Rīcības Brīvība ir izjukusi?
Jānis – Nē! Mēs esam kā deviņpadsmitā leģiona divīzija, kas neparakstīja kapitulācijas pavēli, un vēl arvien karo ar sarkano armiju. Tas nozīmētu, ka mēs pasludinātu draudzības beigas. Turklāt, kā mēs Hatam to pateiktu?
Šagijs - Pamatā jau iemesli, kas kalpoja Rīcības Brīvības iesaldēšanai, bija Jāņa aizņemtība, Stasam negribējās spēlēt ar Hatu, un man slodzes pietika blakus projektos. Tāpēc vienā brīdī radās jautājums – kāda jēga? Ja mēs nevaram savākties uz vienu mēģinājumu nedēļā, tad nav vērts.
Jānis – Turklāt produktivitāte bija zema. Visu laiku vajadzēja musināt Hatu spēlēt ģitāru un domāt ko jaunu.
Kāpēc nevienā brīdī nemeklējāt jaunu ģitāristu?
Šagijs – Hatu neviens nespētu aizstāt.
Jānis – Domā, ka Hats bija tik neaizstājams?
Šagijs – Bija, jo bez viņa tā vairs nebūtu Rīcības Brīvība. Godīgi sakot, mēs pajukām tāpēc, ka vairs nebijām tik draudzīgi.
Atceraties koncertu pēcgaršu?
Jānis – Protams, forši ir visu nedēļu krāt emocijas un tad piektdienā aiziet uz krogu un izlikt to visu bļaujot uz publiku, tas veicināja enerģijas apmaiņu. Es domāju, katrs mūziķis ir piedzīvojis to laimi, ko sniedz sajūta pēc labi nospēlēta koncerta. Atceros koncertu Depo, kur zāles tālumā, tumsā saskatāmi stāvēja vien daži cilvēki, sakrustojuši rokas uz krūtīm. Tā bija pretīga sajūta. Kāda velna pēc viņi vispār maksā ieejas maksu un nāk klausīties mūziku, ja viņi tālumā slēpjas, un nekas tos neinteresē? Tomēr netrūka pozitīvo emociju. Viens no labākajiem končiem mums bija Valkā, kad Border Rock koncertā Rīcības Brīvība uzstājās zem Passive Voice karoga.
Šagijs – Tur spēlēja Lauris Reiniks un Doble Face Eals un tamlīdzīgi, bet otrā pusē pretim lielajai skatuvei spēlēja pagrīdes grupas. Kā jau Jānis atzīmēja. Viena no tām Passive Voice, taču diemžēl neviens no grupas dalībniekiem netika (izņemot mani). Nolēmām, ka viņu godu aizstāvēsim mēs.
Jānis – Mums vajadzēja parakstīt autortiesību līgumu, ko pieprasīja AKKA/LAA.
Šagijs – Tā kā principā Rīcības Brīvībai pieder Passive Voice autortiesības!
Jānis – Jau soundcheck laikā daži publikā esošie Passive Voice fani saskatīja konspirāciju. Viņi atpazina vienīgi Šagiju, bet palika neizpratnē par pārējiem grupas dalībniekiem un pēkšņo stila maiņu. Koncerti uz abām skatuvēm notika pamīšus.
Šagijs – Beigās sanāca tā, ka mēs jau jutāmies pietiekami iedzēruši un noguruši, lai kāptu uz skatuves, kamēr uz otrās skatuves viss rit pilnā sparā.
Jānis – Nē, nē! Bija vēl labāk. Mūsu uzstāšanos pieteica Valkas mērs.
Šagijs – Jā, jo es gāju uz tualeti un satiku viņu pa ceļam. Es viņam teicu „Vecīt, mēs īstenībā esam Rīcības Brīvība...”
Jānis – Es jau nezinu, ko tu teici tualetē Valkas mēram!
Šagijs – Valkas mēram ir paskaidroju, ka tas ir tikai piedūriens, ka uz vienu koncertu esam mainījuši savu vārdu.
Jānis – Bet notika vēl labāk! Izrādījās, ka viņš ir mūziķis un savulaik piedalījies filmā „Meklējam solistu”, kā rezultātā mēs izspēlējām etīdi no filmas, kurā notiek līdzīgs pārpratums. Valkas mērs man jautāja, kāds ir mūsu vēstījums publikai? Es viņam izrāvu miķi no rokām un mēs sākām bliezt!
Šagijs – Mēs nedrīkstējām spēlēt, kamēr uzstājās mākslinieks uz blakus skatuves, taču mēs sākām. Sūdīga skaņa nāca no kombjiem uz skatuves. Skaņotājs saprata, ka ir par vēlu un uzgrieza mūs pilnā mērā, kā rezultātā no paralēlās skatuves, kur uzstājās Lauris Reiniks, liela daļa publikas pārplūda, pie mums piepildot visu estrādes brīvo laukumu.
Par ko iestājas Rīcības Brīvība?
Jānis – Varētu teikt, ka galvenā idejiskā pamatne ir tā laika skatuves kritika.
Šagijs – Lielā mērā mēs vērsāmies pret vegāniem. Ja tagad paskatās uz tiem cilvēkiem, tad šobrīd viņi Anglijā, rij ūdeņainu steiku. No otras puses – mēs kā ēdām gaļu, tā darām to joprojām. Kā jau es teicu, pirmā viļņa vienojošais elements bija straight egde kustība, otrajā vilnī - vegānisms.
Jānis – Laika gaitā arī mēs vīlāmies sevis kultivētajās anarhijas idejās, jo sapratām, ka mērķi nav iespējams sasniegt. Galu galā tā ir katra paša izvēle, ko nevajag uzspiest. Rīcības Brīvības zenītā un norietā galvenā doma bija tā, ka jāmainās ir pašiem cilvēkiem, jo sabiedrību mainīt nevar. Nepietiktu ar to, ja cilvēkiem iedotu jaunu sistēmu, jāmainās ir pašiem.
Par ko ir dziesma Tu un Es?
Jānis – Tā ir kritika par stulbo sabiedrībai uzspiesto domu, ka katrs cilvēks ir unikāla personība. Sakne šim stāstam meklējama manā pieredzē. Universitātē lekcijas laikā mūs studentus pa vienam aicināja auditorijas priekšā pastāstīt ar ko mēs atšķiramies no pārējiem cilvēkiem pasaulē. Kad izgāju publikas priekšā, sapratu, ka uzdevums ir ļoti sarežģīts. Varbūt tā ir pieredze, kas katru indivīdu atšķir, bet ar ko tu esi unikāls? Mēs esam vienoti, jo mums ir kopīgas emocijas un kopīgi sapņi. Tāpēc sevi par unikālu uzskatīt nav pamata. Drīzāk tā ir apkārtējās vides uzspiestā doma, kas cenšas tev pārdod lietas un pakalpojumus.
Kas alternatīvās mūzikas piekritēju Latvijā vieno šobrīd?
Jānis – Tagad nav nekā. Bet es domāju, ka tā ir panku un hc ļaužu lielā cerība – jauna ideja par ko iestāties. Varbūt atkal nāks tādi kā mēs, kas muzikāli neko nejēdz, bet grib izpausties un spēj cilvēkiem piedāvāt kaut ko jaunu.
Šagijs – Es nepiekrītu. Man šķiet, ka pankroks nomira līdz ar interneta straujo izplatīšanos. Jebkurš muļķis var savā guļamistabā ierakstīt dziesmu, palaist to tīklā un sasniegt klausītāju, neizejot no istabas.
Jānis – Problēma ir tā, ka mūsdienās aug jauna sabiedrība, kurai nav vajadzības pēc fiziska kontakta. Viņa komunicē caur ekrānu.
Kā jums šķiet, cilvēki, kas apmeklēja pasākumus pirms desmit un vairāk gadiem, pievērsa uzmanību dziesmu tekstiem un idejām, kuras piedāvāja grupas?
Šagijs – Jā, protams. Mēs esam vieni no tiem. Bija daudz cilvēku ne tikai publikā, bet arī grupās, kas ticēja tam ko dara no sirds.
Jānis – Es atceros koncertu Igaunijā kopā ar divām amerikāņu grupām. Pēc koncerta viņi pienāca ļoti izbrīnīti un teica, ka Amerikā tā neesot, ka grupa pirms dziesmas stāstītu par tās ideju. Viņiem tas ļoti patika.
Man ļoti patika Rīcības Brīvības – Tu un Es EP. Kuram radās doma par tādu caurvijošu formātu?
Šagijs – Tā ir Stasa ideja. No vienas puses šie sempli starp dziesmām kontrastē ar visām sešām kompozīcijām, bet no otras puses prezentē Salaspili, kura sastāv no betona džungļiem un mežiem vienlaicīgi.
Geto arī ir par Salaspili?
Jānis – Nē, Geto ir par Latvijai sāpīgo tēmu – aizbraukšanu. Mēs ar nelielu sarkasma devu aicinājām cilvēkus vākties prom. Daļēji Geto tomēr ir arī par Salaspili, jo, ja salīdzina šo pilsētu ar laiku pirms iestāšanās Eiropas Savienībā un dažus gadus pēc, tās ir divas dažādas pilsētas. Viena, kurā koncerta apmeklētāji jākonvojē līdz drošam patvērumam – vilcienam, bet otra tāda, kurā neviens neprasa divdesmit santīmus vai cigareti ik uz soļa.
Panks ir miris?
Šagijs – Kā mūzika?
Nē, kā attieksme!
Šagijs – Protams, nē. Kāds vienmēr būs neapmierināts un jutīsies lieks. Tāpat ir cilvēki, kuri mēģinās izbaudīt katru savu dzīves dienu, nekaļot nekādus nākotnes plānus.
Jānis – Es gribu iebilst. Man šķiet, ka paaudze, kura aug šobrīd, ir daudz mierīgāka un piezemētāka. Varbūt viņu ir mazāk tāpēc, ka no astoņdesmit otrā līdz deviņdesmitajam gadam Latvija piedzīvoja dzimstības sprādzienu. Savukārt šobrīd jaunieši fiziski ir ļoti maz. Divreiz mazāk nekā tolaik. Un arī vide ir sterilāka. Es domāju, ka viņi vairāk raustās no nepatikšanām un tā, ka visu filmē un kontrolē policija. Arī tas pats internets mazina dusmīgo jauniešu īpatsvaru, jo ir viņiem ir piedāvāta alternatīva iespēja izpausties.
Grupa „Dust Devil Drive” klausītāju vērtējumam nodod savu jaunāko dziesmu „Unicycle” 
