Britu metalcore apvienība piedāvā noklausīties 10. martā gaidāmo ierakstu pilnā garumā.
"Lost Forever // Lost Together" izdod Epitaph Records un tas ir sestais grupas albums, sekojot 2012. gada "Daybreaker". Pirmais singls "Naysayer" izdošanas nedēļā sasniedza 3. vietu Apvienotās Karalistes pirktāko roka singlu tabulā.
Šovakar klubā „Sapņu fabrika” pirmo reizi notiks Circle Pit Shows rīkotais mūzikas, sporta un mākslas festivāls This Is Riga 2014.
Festivāla laikā risināsies Latvijas tetovētāju saiets ar 6 tetovēšanas salonu piedalīšanos, kur pasākuma apmeklētājiem būs iespēja vērot, kā 14 tetovēšanas meistari vienlaicīgi rada mākslas darbus uz modeļu ķermeņiem. Paralēli risināsies skeitborda sacensības „Boards.lv Miniramp Madness” un VOLCOMfilmas „True to This” pirmizrāde.
Festivāla koncerta daļā kā pirmie uz skatuves kāps pankroka piecinieks „Rooftops” no Maskavas, kas Rīgā viesosies ne pirmo reizi. Kaut arī grupa nebūs vakara smagākais priekšnesums, „Rooftops” ir gan dumpinieciski, gan emocionāli, un vienmēr līdz kaulam patiesi, ar to arī uzrunājot savus klausītājus. Arī Polijas hārdkora apvienība „The Lowest” ir jau koncertējuši Rīgā (šis notikums iemūžināts dziesmas „King of Pain” video klipā, kas komentārus par gaidāmo uzstāšānos vairs neprasa). Tiem, kam patīk grupa „No Warning”, novērtēs arī vācu četrinieku „Gone to Waste”, kuri kā savu lielāko ietekmes avotu min tieši šo apvienību. Pirmoreiz Latvijā – tumšais hārdkors no Zviedrijas – „Grieved”. „Lipīgs”, ātrs un smags, bet, ka paši saka, ne tik „ļauns” kā lielākā daļa mūsdienu tumšā hārdkora izpildītāju. Šī grupa patiks „Jealous”, „Cursed” un „Oathbreaker” cienītājiem. Kā pēdējie uzstāsies „AYS” – apvienība, kas pastāv jau 12 gadu un ir kļuvuši par atpazīstamu vārdu šī brīža hārdkora scēnā. Grupas mūzikā var atrast elementus gan no hārdkora tā pirmsākumos, gan pankroka, gan metālkora – viņiem ir izdevies paņemt labāko no katra žanra un organiski apvienot savā skanējumā. Trīs vārdi, kas vislabāk raksturo „AYS” – „uzmanību, gatavību, mošpits!”.
Koncerta programma:
16:30 durvis
17:00 – 20:00 Latvijas tetovētāju saiets
18:00 skeitborda sacensības "boards.lv Miniramp Madness"
19:00 "VOLCOM True to This" filmas pirmizrāde
20:00 Rooftops
21:00 The Lowest
22:00 Gone to Waste
23:00 GRIEVED
00:00 AYS
01.00 DJ Megafons
Visa pasākuma laikā būs iespēja spēlēt alus ping pongu „VANS beerpong”, piedalīties ruma „Sailor Jerry Spiced Rum” roku laušanās sacensībās un tetovējuma izlozē, kā arī iegādāties grupu krekliņus, mūzikas diskus un plates. Par garšīgām uzkodām parūpēsies restorāns „Street Burgers”, bet par festivāla dalībnieku un apmeklētāju možumu – enerģijas dzēriens „Monster Energy”.
Ieeja no plkst. 16:30, sākums plkst. 17:00. Biļetes www.ticketpro.lv un festivāla dienā pasākuma norises vietā. Klubs „Sapņu fabrika”, Lāčplēša iela 101, Rīga.
Piedāvājam ieskatu marta mēnesī gaidāmajos albumos.
Šomēnes albumu izdos interneta meklētājos grūti atrodamā grupa Nothing. Jaunumi sagaidāmi arī no britu alternatīvā roka apvienības We Are Scientists, pop-pankiem I Am The Avalanche, kanādiešu Comeback Kid, trokšņainajiem Perfect Pussy un neparastā tēva-meitas grindcore dueta Sockweb.
Metāla mīlētājus iepriecinās tehniskā metāla giganti Animals As Leaders, deathkoristi Carnifex, power metāla pārstāvji Sonata Arctica, kā arī apvienības Ringworm, Destrage un Memphis May Fire. Savukārt 10. martā gaidīto albumu Lost Forever // Lost Together (klausies šeit) izdos britu metalcore apvienība Architects.
03.03. Carnifex – Die Without Hope (Dragged Into The Grave)
03.03. Comeback Kid – Die Knowing (Wasted Arrows)
03.03. Conan – Blood Eagle (Foehammer)
03.03. Destrage – Are You Kidding Me? No (Purania)
03.03. Earth Crisis – Salvation Of Innocents (Out Of The Cages)
03.03. We Are Scientists – Tv en Français (Dumb Luck)
04.03. Nothing – Guilty Of Evertything (Dig)
10.03. Architects – Lost Forever // Lost Together (Broken Cross)
17.03. Perfect Pussy – Say Yes To Love (Driver)
17.03. Ringworm – Hammer Of The Witch (Hammer Of The Witch)
18.03. Coffinworm – IV-I-VIII (Lust Vs. Vengeance)
18.03. I Am The Avalanche – Wolverines (The Shape I’m In)
18.03. La Dispute – Rooms Of The House (For Mayor In Splitsville)
18.03. The Bunny The Bear – Food Chain (High Tides and Swimming Conditions)
25.03. Animals As Leaders – Joy Of Motion (Tooth and Claw)
25.03. Combichrist – We Love You (From My Cold Dead Hands)
25.03. Chuck Ragan – Till Midnight (Not Typical)
25.03. Memphis May Fire – Unconditional (No Ordinary Love)
25.03. Sockweb – Werewolf (Bullies Are Mean)
28.03. Sonata Arctica – Pariah’s Child (The Wolves Die Young)
Aicinām komentāros dalīties ar saviem favorītiem un, iespējams, sarakstā nepieminētajiem albumiem.
14. martā klubā "Melnā Piektdiena" plānotais Somijas simfoniskā folk metāla grupas "Turisas" koncerts tiek pārcelts uz 16. aprīli.
Sakarā ar šībrīža sarežģīto situāciju Ukrainā, grupa pārcēlusi daļu martā paredzēto koncertu, kas bija plānoti Ukrainā, Baltkrievijā un Baltijas valstīs uz aprīli.
Rīgā koncerts notiks 16. aprīlī, klubā „Melnā Piektdiena” , iepriekš iegādātās biļetes būs derīgas ieejai pasākumā 16. aprīlī, savukārt tie, kas pārcelto koncertu nevarēs apmeklēt, var nodot biļetes „Biļešu Paradīze” tirdzniecības vietās.
"Turisas" ir grupa no Somijas, kas muzicē simfoniskā / folk metāla manierē. Grupa radusies 1997. gadā, nosaukums aizgūts no somu mitoloģijas kara dieva vārda - Turisas. Grupas raženo muzikālo skanējumu galvenokārt veido folk mūzikas un power / symphonic metāla krustojums, reizē gana oriģināls, smagnējs un melodisks, bieži vien, ģitāru solo izspēlē vijolnieks.
Biļetes nopērkamas "Biļešu paradīze" tirdzniecības vietās un
internetā - http://www.bilesuparadize.lv/events/event/31967
Sestdien, 1. martā klubā „Sapņu fabrika” pirmo reizi norisinājās Circle Pit Shows rīkotais mūzikas, sporta un mākslas festivāls This Is Riga 2014.
Iekštelpu minifestivāla laikā notika Volcom filmas "True To This" pirmizrāde, skeitborda sacensības, tetovētāju saiets un ārvalstu hardcore/punk grupu AYS, Rooftops, The Lowest, Gone To Waste un Grieved uzstāšanās.
5. martā Rīgas mūzikas klubā Nabaklab koncertēs sladžmetāla grupas no Somijas – Stolen Kidneys un Arson Under the Sea.
Stolen Kidneys ir sladžmetāla apvienība no Somijas, kura izveidota 2009. gadā Botnijas līča krasta pilsētā Oulu. Viena no grupas raksturīgākajām iezīmēm ir skanējuma sakausējums, kas sniedzas no hārdkora pankroka līdz inteliģentai metālmūzikai, nereti izvēršoties ar pārmērīgu skaļumu vai distorsiju, un padarot viņu mūziku vienlīdz „pieņemamu” gan smagā pankroka, gan trokšņu rokmūzikas cienītājiem.
Ansamblis ir aizvadījis vairākus desmitus koncertu savā dzimtajā pilsētā un citviet kopā ar tādām grupām kā Magrudergrind, Moloken, Boar, Famine Year, un apkopojis savu darbību divos īsspēlējošos ierakstos.
Līdzās Stolen Kidneys Nabaklab koncertēs arī viņu domubiedri, daudzgalvainā Somijas smagās mūzikas apvienība Arson Under the Sea, kuri gada sākumā nule izdevuši savu pašnosaukto debijas albumu, kurš ieturēts dinamiskā dūmmetāla un sladžmetāla žanru līdzsvarā.
Vakara ievadā uzstāsies vietējie mūziķi – postmetāla grupa North Bend no Jūrmalas un nāves metāla grupa Darrva no Jelgavas.
Klubs Nabaklab atrodas Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī 12, Rīgā.
Pasākuma sākums plkst. 21:00, ieejas maksa 5 eiro.
"Green Novice" klausītājiem nodos debijas albumu "Padebeši" latgaliešu valodā un būs dzirdama koncertos Preiļos, Rīgā, Jelgavā un citur.
"Green Novice" pastāv jau septiņus gadus.Tās aizsākumi meklējami 2005.gadā Preiļos, bet vēlāk mēģinājumi jau tiek aizvadīti Rīgā. Vienmēr gaidīti atpakaļ mājās - koncertos Latgalē, 2013.gada vasarā "Green Novice" atsaucīgi tika uzņemti Lietuvā festivālā "Mėnuo Juodaragis XVI"
Albumā Padebeši ir septiņas smagā metāla/folkroka stilistikā ieturētas dziesmas latgaliešu valodā, kuru tēmas ir iedvesmojusi folklora, mītiski vēstures notikumi un mūziķu piederība Latgalei. Albuma tituldziesma Zili melni padebeši (Zyli malni padebeši) jau 2007.gadā kļuvusi par Latgales radio gada spēlētāko dziesmu, bet dziesma Pērkons veda vedekliņu (Parkiuņs vede vedekleņu) tapusi kopā ar spēcīgās balss īpašnieci Martu Vaivodi.
Albuma prezentācijas galvenais notikums būs koncerts Preiļu kultūras centrā 8.martā. Tur kopā ar "Green Novice" uz skatuves būs arī grupas "Bez PVN", "Dabasu Durovys", "Rikši" un latgaliešu senvēstures izpētes biedrība "Kroma Kolna Bruoliste".
Martā "Green Novice" aizvadīs piecu koncertu sēriju:
8.martā Preiļu kultūras centrā
14.martā Jelgavas klubā "Melno Cepurīšu Balerija"
15.martā Daugavpilī "Artilērijas pagrabos"
22.martā Valkā klubā "309.kabinets"
29.martā Rīgā klubā "Melnā Piektdiena".
Grupa "Green Novice" sastāvs: Alvis Bernāns (ģitāra un balss), Zigmunds Čeksis (ģitāra), Vitālijs Piskunovs (bass) un Valdis Metlāns (bungas). Seko līdzi aktualitātēm grupas facebook profilā.
2. martā klubā "Nabaklab" uzstājās zviedru metāla apvienība Scar Symmetry.
Scar Symmetry izveidojušies 2004. gadā, mazā Zviedrijas pilsētā Avestā un līdz šim izdevuši piecus albumus, sešus singlus un šobrīd strādā pie jaunākā grupas veikuma – albuma „The Singularity”, kura izdošana paredzēta šogad. „Scar Symmetry” pašreiz sadarbojas ar smagās mūzikas pasaulē plaši pazīstamo ierakstu izdevniecību „Nuclear Blast”. Grupa devusies koncertturnejās ar tādiem metal mūzikas grandiem kā „Soilwork”, „Hypocrisy”, „Dark Tranquility”, „The Haunted”, „Katatonia”, „Behemoth” un daudziem citiem, bet „Scar Symmetry” pēdējais albums „The Unseen Empire” līdz šim piedzīvojis lielāko popularitāti ASV, kur iekļuvis 11. vietā „Billboard Heatseekers” topā. Šis būs grupas pirmais un pagaidām vienīgais koncerts Baltijas valstīs.
Par iesildītājiem tika izvēlēta itāļu smagās mūzikas apvienība Pursuing The End, kas nesen izdevuši savu pirmo albumu „Symmetry Of Scorn”, kurā jaušami šķietami nesavinojamu mūzikas žanru – metalcore, deju mūzikas, popmūzikas un simfoniskā metāla sakausējumi.
Vakar Latvijas Nacionālajā teātrī notika "Zelta Mikrofons" apbalvošanas ceremonija, kurā balvas tika pasniegtas arī roka un alternatīvās mūzikas pārstāvjiem.
Labāka metāla un rokmūzikas albuma kategorijā balvu saņēma grupas Rūsa albums "No Vāka Līdz Vākam"
Par labāko alternatīvās mūzikas albumu tika atzīts grupas Elkupe albums Uzaust
Savukārt balvu par mūža ieguldījumu Latvijas mūzikā saņēma leģendāra roka apvienība Pērkons.
Uz Nacionālā teātra skatuves uzstājās grupas Relicseed, Pērkons, Dzelzs Vilka Jauno Jāņu Orķestris, Ainars Virga un Virga Hard Orchestra, Latvian Blues Band, kā arī citi Latvijas mūzikas izpildītāji un grupas.
Jau pavisam drīz, marta beigās, metālmūzikas apvienība Burned In Blizzard atgriezīsies ar jaunu EP ierakstu "The Perspective of Alter Ego".
Dziesmu rakstīšanas gaitā Burned In Blizzard, sastopoties ar vēl nebijušiem radošiem izaicinājumiem, ir īstenojuši vērā ņemamas pārmaiņas. Tās kalpojušas kā jauns atskaites punkts grupas darbībā, par kuru jaunumi pagaidām vēl netiek atklāti, taču tiek vēstīts, ka ir sagatavoti daži interesanti pārsteigumi.
Burned In Blizzard ir 2011. gadā dibināta metāla mūzikas apvienība, kas savas darbības laikā ir izdevuši vienu debijas albumu "Whiteout", uzņēmuši video klipu dziesmai Power and Honour un guvuši labu koncertēšanas pieredzi gan Latvijā, gan ārvalstīs. Grupa ir arī pierādījusi sevi gan vispārējās, gan alternatīvās mūzikas apbalvošanās, sniedzot uzstāšanos pat "Latvijas Mūzikas Ierakstu Gada Balva 2012" apbalvošanas ceremonijā. Savukārt jaunā ieraksta tapšanas gaitā ar prieku un lepnumu ir pārstāvējusi vienu no pasaulē vadošajiem ģitāru ražotāju zīmoliem „Schecter Guitars” un sadarbojusies ar pasaulē pazīstamiem alternatīvās mūzikas nozares profesionāļiem.
Šobrīd Burned In Blizzard gatavojas ieraksta pirmatskaņojumam un uznācienam uz skatuves pēc nu jau ieilgušās klusēšanas. Paši dalībnieki nespēj vien sagaidīt, kad varēs iepazīstināt ar jaunajām dziesmām, kā arī cer, ka klausītājiem jaunais materiāls būs saistošs.
Plašāka informācija par prezentācijas pirmatskaņojumu, kā arī dzīvo noklausīšanos vēl tiks izziņota.
Burned In Blizzard aktivitātēm var sekot grupas Facebook lapā.
No 20. līdz 22. februārim Bergenā, Norvēģijā pirmo reizi noritēja jaundzimušais metāla festivāls „Blastfest 2014” .
Jaundzimušais, jo šis bija pirmais „Blastfests” Bergenā, pārsvarā lielākā daļa būs dzirdējusi par norvēģu „Inferno” , „Hole In The Sky” vai „Karmøygeddon” – festivāli ar vairāku gadu vēsturi un turpinājumiem.
Ar bažām, šaubu nav, arī paši pasākuma rīkotāji nebija droši par pasākuma iznākumu, jo virtuālo klātbūtni bija apliecinājuši daudzi, bet pārdoto biļešu skaits fiziski darīja rīkotājus mazliet nervozus. Tajā pašā laikā, ceturtdiena tika izpārdota ļoti ātri, trīspaka – biļetes uz visām trim dienām tika izpirktas arī diezgan raiti, divu dienu, viendienas – vēl bija pieejamas arī pasākuma dienā. Iespējams, savu lomu nospēlēja arī grupu sadalījums pa dienām un biļešu cenas. Tas tiešām ir mīts, ka ārpus LV biļetes visi pērk laicīgi – nekā, jocīgi, bet arī te bija cilvēki, kas bija gatavi biļetes pirkt uz vietas. Ar piezīmi, ka paši vietējie jau sākotnēji teica, ka biļetes esot dārgas un tā. (Divu dienu biļete – 150 eur)
Ceturtdiena. „Garage” – leģendāra iestāde kopš 1990. gada.
Centrālais notikums – „Shining” un „Aura Noir” , „Myrskog” , „Koldbrann” , divas vācu grupas un viena somu. Garāža ir mājīga, kā Depo, tikai lielākā. Pašā pilsētas centrā. Aizgājušajā gadā šeit spēlēja latviešu dūmmetālisti.
Skaidra lieta, ka „Garage” ir pietiekami maza telpa, kas arī izskaidroja, kāpēc uz pirmo dienu ierobežotais biļešu skaits. Brīžiem bija sajūta, ka gaiss jau ir beidzies, bet kopumā visnotaļ pozitīvi. Vai derētu uzskaitīt vārdos vai iesaukās personāžus, kas zināmi no dažādām melnbaltām vai krāsainām metālistu enciklopēdijām, albumu vāciņiem vai nosaukt to visu par mazu metālista Disnejlendu?
Sākotnējā skepse par spēlēšanas laikiem sevi pamazām attaisnojās, lai paspētu uz visu, jāmet malā visas dabiskās vajadzības, ēdienreizes, smēķēšana, bārs. Smēķēšanas brīžos ietve abos stūros klubam pārvērtās par mazu čaukstošu, trokšņojošu upi.
Beigās pamatīgs nogurums, jauni draugi, veci draugi, bērnības dienu zvaigznes turpat blakus un pulkstenī labāk neskatīties..
Bergenā gandrīz vienmēr līst, pirmā un otrā diena bija gana siltas, saulainas. Sniegs bija manāms tikai viena no septiņu kalnu virsotnēm. (Dienu vēlāk, kaijas vai lietus to jau bija noēduši)
Piektdiena. Garāža un Sardīņu rūpnīca "USF".
No 12.00 dienā, jebkurš varēja apmeklēt „Rosenkranz Tower” – arīdzan pilsētas centrā, viduslaiku mūru celtne, kurā bija apskatāma norvēģa Kim Holm un amerikāņa Peter Beste izstāde. Lietus klāt. Fotogrāfa Peter Beste darbi jau bija skatīti grāmatā „True Norwegian Black Metal” , savukārt Kim Holm darbiņi bija kas jauns. Kims Holms ir ilustrators, mākslinieks, kas dažus darbus taisīja arī uz vietas festivālā. Atbilstoši black metal estētikai. Vienīgais mīnus – biju gaidījis, ka izstāde būs pa n-tajiem torņa stāviem, bet tikai viena zāle, biju gaidījis vairāk, patiešām. Bonusā varēja pastaigāt, apdauzīt galvu šaurajos kambarīšos vai uzrāpties uz jumta aizsargsienas, lai vējš apgaro ar iesnām. Otro festivāla pēcpusdienu dienu sāka norvēģu „Dominanz” , „Hellish Outcast” un zviedri „Valkyrja”. Šoreiz vietas vairāk, skaidra lieta, šīs grupas tehniski neatpaliek no vakardienas naglām, bet vēl nav populāras, pie tam, lielākai daļai vakardienas apmeklētāju no rīta 665+ % bija „heaaavyhangooouveeer”.
„Dominanz” skanējums patīkami pārsteidza, mazāk gotikas, mazāk elektronikas, vairāk agresīvu, tumšu skaņu. Ar papildus piedevām – „Salvation” gabals ar viesvokālisti, oriģinālo ģitāristu Jornu aizvietoja „Helheim” ģitārists. Un pašā priekšā ar superduper fotoaparātu, tikpat garu bārdu, kā objektīvs, viena lielā metālistu žurnāla fotogrāfs, par ko lepni vēstīja arī viņa veste. Čau, vecīt!
Augstāk minēju, ka mazās grupas patiesībā neatpaliek no vakara naglām, ne tehniskā varēšanā, ne enerģijā vai sviedros – visi nokaplēja tā, ka zāle nedīgst. Par ko bija sajūsmā arī puse zāles, katrai grupai pieprasot vēl, bet striktie laika limiti...
„USF” - Sardīņu Rūpnīca, pie pašas krastmalas fjordiem, salīdzinoši jaunas telpas, kur notiek visādi jauki jazz, rock un šogad arī metal koncerti. Divās telpās, katra savā stāvā – „Rokeriet” un „Studio” sestdienas melnais gāja vaļā no 18.00.
Un atkal mazliet nācās pašķendēties par laika salikumiem, bet kopumā, dažas liel grupas bija redzētas jau iepriekš, citos festivāļos vai valstīs, tāpēc mazliet atviegloja dažu grupu baudīšanu no A līdz Z. Vakaru iesāka „Taake” – ellīga un modīga mantiņa šobrīd, otrā zālē „Sahg” – personīgie festivāla favorīti. Pārsteigums no „Tiamat” – ne dēļ Edlunda kunga sejas meikapa, drīzāk, patīkami uzrunāja ziemasvētku vecītis ar basģitāru, Lars, novecojis, bet joprojām formā. Grūti teikt, vieni teica, ka esot bijis labs, otri, ka garlaicīgs.. Lai gan skanēja gan vecie hīti, gan drusku jaunie..
Vietām, drusku apgrūtinoši bija justies skudru pūznī, tekalēt no stāva uz stāvu, rindā. Iekšā gan bija patīkami silti, jaku varēja nodot-paņemt pie aša garderobista-es (20 kronas) , uz bāra letes bezmaksas ūdens. Kafija bārā nebija, sidri, vīns, alus un strong ones gan bija, smēķēšana notika ārpusē, kur brīžiem bija saujas ļaužu, apspriežot dzirdēto vai nākamo grupu. Vakara gaitā uz abām skatuvēm vālēja - Anaal Nathrakh, Exumer, Hellish Outcast, Hypocrisy, Marduk, Ragnarok, Triptykon, Valkyrja. Cik jaunajā ierakstā „Ragnarok” izklausījās 50/50, tik vairākums teica, ka dzīvajā esot turbo un ninja. Žēl, ka palaidu garām.
Tikai esot iekšā virpulī, nāk apjausma, ka uz šo pasācienu sapulcējušies dažāda vecuma cilvēki, izteiktu jauniešu gan mazāk, vairāk 30 gadnieku un uz augšu, vairākums, protams, norvēģu, bet bija arī ASV, Brazīlijas, Čehijas un Anglijas metālisti. Arī viens lietuvietis „Obtest” kreklā. Visticamāk, ka pa pārim bija no citām valstīm ar. No Latvijas Republikas, liekas, tikai trīs gabali.
Otrajā apskata daļā lasi par Apolonu, Black Metal Evolūciju un raudošo sestdienu!
Sestdien, 8. martā, klubā „Melnā Piektdiena” notiks starptautiskās sieviešu dienas svinības ar tumšu mūziku no Baltkrievijas, Igaunijas un Latvijas.
"Anhedonia Tour" koncertā spēlēs grupas – „Woe Unto Me” no Baltkrievijas, „Taak” no Igaunijas, „Frailty” un „Catalepsia” no Rīgas.
Pasākuma vaininieki – pašmāju grupa „Frailty” un baltkrievu grupa „Woe Unto Me” , kas marta sākumā dodas kopīgā koncertbraucienā pa Baltijas valstīm, Baltkrieviju un Krieviju.
„Frailty” – pašmāju zināmākā doom metal grupa, kas radusies 2003. gadā, Rīgā. Aizvadītā gada nogalē grupa nosvinēja 10 gadu jubileju, veiksmīgi koncertēja Skandināvijas metālistu mekā - Bergenā, Norvēģijā.
Grupas kontā divi albumi „Lost Lifeless Lights” (2008), „Melpomene” (2012), viens ep, divas pašmāju metālistu gada balvas 2009. gadā un 2012. gadā.
Pēc ražīgas muzikālās atpūtas perioda, grupa beidzot ir atguvusies, lai dotos mazā koncertu braucienā pa Baltijas valstīm, Baltkrieviju un Krieviju.
„ Mazliet pāragri runāt par jaunā albuma aprisēm, tās ir, bet studijas ierakstu darbi sāksies tikai rudenī. Toties, esam sarūpējuši ceturto „Antitēzi” – 18. aprīlī, ar pasaules līmeņa doom metal meistariem, pirmo reizi Rīgā - „Esoteric” , „Isole” , „Procession” un „Doomed” . Tiekamies koncertos! ” – bilst grupas ģitārists Jēkabs Vilkārsis.
„Woe Unto Me” - grupa no Baltkrievijas pilsētas Grodno, kas šī gada sākumā izdevuši veiksmīgu debijas albumu - „A Step Into The Waters of Forgetfulness” .
Grupa salīdzinoši jauna, bet muzicēšanas maniere pietuvināta galējam doom metal žanram – funeral doom, ar tam raksturīgajiem rāmjiem, garas, smagnējas, apcerīgas un melanholiskas, reizē melodiskas dziesmas, kas vairāk vedina uz apceri, nevis matu kratīšanu. Rīgā grupa viesosies pirmo reizi.
Koncertā mazliet gaišākus toņus iespēlēs doom rock grupa „Taak” no Igaunijas , nesen reanimētā pašmāju gothic metal grupa „Catalepsia” un dj Sinisters.
Biļetes: iepriekšpārdošanā - 5 EUR, koncerta dienā – 7 EUR
https://www.ticketshop.lv/site/events/view/819
„Frailty” un „Woe Unto Me” - „Anhedonia Tour 2014” koncerttūres maršruts:
6. marts – Kaļiņingrada (Krievija),
7. marts – Viļņa (Lietuva),
8. marts – Rīga (Latvija),
9. marts – Tallina (Igaunija),
13. marts – Grodno (Baltkrievija),
14. marts – Minska (Baltkrievija),
15. marts – Veļikiji Luki (Krievija),
16. marts – Sanktpēterburga (Krievija).
7. martā ar koncertu Rīgā atgriezīsies mūziķis Skots Kellijs no ASV, kurš pazīstams arī kā viens no kolektīva “Neurosis” dibinātājiem.
Ar gandrīz simts līdzšinējiem koncertiem Eiropā grupas “Neurosis” vokālists un ģitārists Skots Kellijs (Scott Kelly) ir pierādījis, ka arī viņa paša, vienatnē radītā mūzika dzīvo savu dzīvi. Nu, pirmo reizi, viņš Vecajā kontinentā ieradīsies ar “Mājupceļu” jeb “The Road Home” – savu grupu. Ar grupu, kas kopā ierakstījusi augsti vērtēto albumu “The Forgiven Ghost in Me”.
“The Road Home” ir Noa Lendiss (Noah Landis), grupas “Neurosis” taustiņinstrumentālists un Gregs Deils (Greg Dale), kurš pievienojās “Neurosis” viņu pēdējās turnejas laikā. Visi trīs kopā turpina pētīt “Lielo noslēpumu”.
2012. gada nogalē Skots Kellijs ar koncertu jau viesojās Rīgā, apliecinot, ka vārdu “dziesminieks” sevī iemieso visnepārnestākajā, vistīrākajā veidā un ar šo koncertu klausītājos atgriežot ticību šādu stāstnieku-mūziķu eksistencei vismaz citviet pasaulē. “Pavadod laiku kopā ar Skotu, ikviens atpazīs laika grebtu vīru. Viņš ir cietis un tieši tāpēc svarīgo iemācījies mīlēt vēl vairāk. Viņš ir vīrs, tēvs, dēls un brālis,” par savu paziņu reiz teicis Skota Kellija biedrs “Neurosis” kolektīva vadītajā “Neurot Recordings” Neitans Hols (Nathan Hall) no grupas “U. S. Christmas”. “Tas plūst caur viņa dziesmu tekstiem, enerģiju, viņa asinīm un sviedriem, viņa smagajām, tetovētajām rokām.”
Ja “Neurosis” koncertus un jaunus studijas albums pierasts gaidīt kā svētkus – tie ir reti, bet neaizmirstami, tad Skots Kellijs pārējā laikā nesnauž. Viņa akustiskie “sānsoļi” piedzīvojuši dažādas iemiesošanās – projekta “Blood And Time” ierakstu sesijās savulaik piedalījās gan jau pieminētais Noa Lendiss, gan kādreizējais grupas “Neurosis” video mākslinieks un joprojām “A Storm Of Light” līderis Džošs Greiems (Josh Graham), 2012. gadā pēc diviem solo albumiem dienasgaismu ieraudzījis arī kopā ar biedriem Stīvu Von Tīlu (Steve Von Till) un Wino ierakstītais veltījums “Songs of Townes Van Zandt”. Kopā ar “The Road Home” tapa arī pēdējais ieraksts “The Forgiven Ghost In Me”. Īsu, bet spilgtu mūžu piedzīvoja arī supergrupa “Shrinebuilder” un nu tās vietā S. Kellija dzīvē ienākusi cita – “Corrections House”, kas nupat noslēgusi savu pirmo Eiropas turneju.
Koncerts 7. martā kinoteātrī “K. Suns” būs jau trešā Skota Kellija viesošanās Latvijā. Tie, kas 2012. gada novembrī apmeklēja viņa solo koncertu durvis nu jau aizvērušajā “Artelī”, noteikti atcerēsies viņa solījumu atgriezties. Solījums tiek turēts.
Biļetes uz koncertu pieejamas elektronisko biļešu tirdzniecības vietnē Bezrindas.lv. Cena šobrīd - 15.00 EUR.
Uz koncertu tiek tirgots strikti ierobežots skaits sēdvietu!
7. martā ar koncertu Kinogalerijā K-Suns uzstājās mūziķis Skots Kellijs no ASV, kurš pazīstams arī kā viens no kolektīva “Neurosis” dibinātājiem.
Ar gandrīz simts līdzšinējiem koncertiem Eiropā grupas “Neurosis” vokālists un ģitārists Skots Kellijs (Scott Kelly) ir pierādījis, ka arī viņa paša, vienatnē radītā mūzika dzīvo savu dzīvi. Nu, pirmo reizi, viņš Vecajā kontinentā ieradīsies ar “Mājupceļu” jeb “The Road Home” – savu grupu. Ar grupu, kas kopā ierakstījusi augsti vērtēto albumu “The Forgiven Ghost in Me”.
“The Road Home” ir Noa Lendiss (Noah Landis), grupas “Neurosis” taustiņinstrumentālists un Gregs Deils (Greg Dale), kurš pievienojās “Neurosis” viņu pēdējās turnejas laikā. Visi trīs kopā turpina pētīt “Lielo noslēpumu”.
A conversation with the The Devil’s Blood's ex-frontman Selim Lemouchi who tragically passed away this week.
Papildināts (09.03.2014.):
"On wednesday the fifth of march 2014 the news got out that Selim Lemouchi of Selim Lemouchi & His Enemies and formerly of The Devil's Blood had passed away. Various websites confirmed it andvarious roomers have come up online about the cause. Selim Lemouchi was 34 years old.
The band Ghost posted this on their facebook page: "We want to pay homage to our friend Selim Lemouchi (The Devil's Blood and his own Selim Lemouchi & His Enemies) who has passed away and left the world one great talent poorer." As far as I know I was the last interviewer to visit his house and talk to him. I met an inspired and energetic man. Kind and warm hearted, willing to open up to those who were interested in what he was doing. His passing is a sad thing indeed and has left Eindhoven Rockcity quiet."
--------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
The Devil’s Blood is no more. The band gained worldwide fame under the rule of bandleader Selim Lemouchi suddenly called it quits, early 2013. The record ‘III: Tabula Rasa or Death and The Seven Pillars’ was released, but after that this chapter was closed. A few months later, a new band appeared as a support act of Ghost: Selim Lemouchi & His Enemies. Lemouchi later played a gig for the Eindhoven home crowed on the 13th of juli in Café Oude St. Joris and 3voor12/Eindhoven was there. Now debut album ‘Earth Air Spirit Water Fire’ is ready to be released. Time to check how things are going, so on a Sunday afternoon we ring the doorbell at the Lemouchi residence.
Since we are raised with the right manners, we thank Selim Lemouchi for making the time for 3voor12/Eindhoven. Today the musician has time enough: “It’s Sunday, the last day of rest before we really have to start working for the seventh of December. We can start builing up for the show in TAC (temporary art centre), so it’s really time now. Sugar or milk?” Lemouchi goes into the kitchen to make some coffee and continues talking enthusiastically. While the coffee drips in the pot, Czech black metal sounds on the background. Sitting down on a flight case, Lemouchi continues his story: “I want to offer people more during the release show than just another rock show. Everything needs to be perfect. The music is not the most important, I’d almost say. They used to have better words to describe that, a complete experience, a happening. Music should never become a mass product, no ready made music that gives all it has to offer away on the first play. I want music that sticks to you. If I don’t experience that myself, then it’s not good enough. That’s how I always worked with The Devil’s Blood, I didn’t care what others thought of my music, as long as I liked it.”
He continues: “With the Devil’s Blood, I would always work with the same mold, I had to let that go on the new record. The formula went overboard and I decided to let the inspiration go it’s own way, letting it flow out so to say and choose the direction it wanted to go. That has been a huge stage, that and me opening up to others and working together even. Robbie Geerings (Alabama Kids, mostly known from record store Bullit) even wrote two songs for this record, namely ‘Deep Dark Waters’ and ‘Next Stop, Universe B’. We produced the record together.”
Were these ready made molds and formula’s not the reason for The Devil’s blood to quit, that is the question. Did it turn into that ready made formula of pop music for Selim: “No, I think that within one form you can do endless variations and have an enormous spectrum of possibilities. All music already exists, I truly believe that. That means that one can go anywhere within certain parameters. All records we made, I’m very proud of those. I just think that in this way of working, I said everything I wanted to say. It was time for a change.”
On ‘Earth Air Spirit Water Fire’, the musical journey of Selim Lemouchi continues. There is a new sound and a changing group of musicians are surrounding him. “I keep wanting to change things, at this moment I listen to plenty of black metal. Maybe that is the next kind of record I would want to make. For ‘Earth Air Spirit Water Fire’ I took it onto myself to not hold back, not to limit myself with goals and targets. It was mainly experimenting, letting in others and collaborate on making music. That was the biggest challenge to myself, after being in full control for seven years. I try to steer the others, motivate them , but also to learn from myself as much as I can.
A cup of coffee is put down on the stuffed table. It’s a mug with the Tazmanian Devil on i tand the tekst ‘100% Animal’. Lemouchi drops down on the couch and grabs his phone to let me hear a bit of music. “When Robbie (Geerings) moved in here after Bullit closed, I handed him a guitar. He hadn’t touched one in years, but just sitting on the couch, doing nothing, I wasn’t having that. So this came out, which made me think: we can go in that way together!”
Lemouchi was sometimes named the dictator of The Devil’s Blood. Is he more the manager of Selim Lemouchi & His Enemies? “That’s a good description actually, I think of myself more like a director or producer though. I tell people about my ideas and let them work with those in their own specific ways.”
The next step in his journey wasn’t taken just like from one day to another. Firs there was the EP ‘Mens Animus Corpus’ (mind, soul, body) that got released. A title that seems to be more focusse don the ‘I’ as yet. “That is very true, that record was the first step outwards, it’s like a bridge between how I used to work and the new way; I didn’t feel like letting go of the reigns fully yet. I recorded demo’s until I felt it was safe to hand it over to others, that was also very difficult for me though. But I did let go and took the direction I follow now. From element A in the music, you need to get to element B and there’s only one right choice. You have to find that one, otherwise it doesn’t fit and that’s the inspiration you need to unleash in yourself and others.
That this was not an easy path is something Lemouchi blaims himself for as well: “I demand the best from myself and I’m painfully honest towards others about that they do. I expect that in return from them as well. Some people have a hard time with that, the current group of musicians I work with just as much. At the start, we’d almost get into fights in the rehearsal space. Now everyone knows what I want to achieve and the drive and motivation are there. The music must be great, emotions and ego have to be put aside to achieve that. This is just as true for myself. I think a band loses its quality, when people stop telling them ‘No’. When the keenness and challenge fade. I want to avoid that, but that’s not easy. Artists have to unite creativity with their narcissistic side. Ofcourse, all of it has to do with money as well, but that’s something I never really have understood much of anyways. My role in this band, is to challenge others and sharpen them up. That way, something goo is bound to come out. Maybe the choice for the name ‘His Enemies’ has something to do with that, that hostility towards eachother now and then. The art is the most important thing in the end.”
Art needs inspiration, but the question what inspires Lemouchi will obviously not receive a standard answer. He does give some examples: “I listen to a lot of music, music is something that’s so broad as you can imagine, when you let go of categories and genres. What I listen to know for example. I read about this in a review that a lot of the inspiration for this band comes from Bathory and other classic black metal. My thought is then, that the writer totally missed the point there and was incapable to hear the Czech folk influences in the music or the classic influences. You limit your own framework of reference, that annoys me. Music is like a spider web, everything is connected and all inspire eachother. Wihtout the Beatles there would not be any Pink Floyd and without them none of the bands that followed and so on. Don’t limit yourself to a genre or a scene by locking yourself up in it.”
“When I’m making music, I only listen to my own music, nothing else. When I have something and record it, I just get into that for days and delve into it. I listen to the recordings a hundred times, until I think its perfect or I’m utterly sick of it. Then I start writing my lyrics and fill in the gaps in the music. I don’t even know what is popular right now, I only focus on my own music. Ofcourse I do listen to things now and then, I have a list of songs that I think are the best…” The mobile phone comes up again and a series of bandnames get read out loud: “Jethro Tull, Czech band Root, Coil, Think Lizzy, Beatles, King Crimson and Black Sabbath… and so on. I listen to this when I’m making myself go crazy, but even then I have to force myself.” The term ‘Occult Rock’ doesn’t say much for Selim Lemouchi: “I once filled that in, in one of those boxes on iTunes for The Devil’s Blood. I love those boxes that you fill in with style names and inspirations… The term fitted in with The Devil’s Blood at the time. Later they asked me what I thought of the occult rock scene, but I don’t know any scene. Is Occult Rock a scene? It’s not like we and other bands that get that label meet up and hang out at shows, most of these bands don’t interest me at all or I’ve never heard of them. Ghost did make some good music, but the comparison between us and them? Nah, I don’t see it…”
Many books are being read however, but sometimes non at all again. Lemouchi describes himself as a peculiar reader. “I like to read on the toilet, I always keep a pile of books there that I read randomly. Lately I’ve been reading a lot from the French poet Rimbaud. I enjoy reading the Compte de Lautréamont, who wrote extensively on cruelties. Ofcourse I read plenty of books on theology and theosophy. I started reading ‘An Antartic Mystery’ by Jules Verne again and I’m reading ‘The Dark Tower Saga’by Stpehen King. I’ve always been able to draw a lot of inspiration from those books. ‘Bloody meridian’ by Cormac McCarthy is also a great boo, which takes place in the early days of the United States. Like you’d expect I read plenty of religious books, grimoires and books on archeology. The Bible and the Koran keep providing ideas and inspiration as well. It’s always good to read books in which others try to find the truth. You should always rely on your own ideas, but those of others can definitely stimulate you.”
That this works the other way around as well, can be heared on the record ‘Earth Air Spirit Water Fire’, which is presented on the 7th of December. An elbum, where Lemouchi inspired the band with his ideas. Lemouchi askes the first question about the album himself: “When you listened to it, did you hear one album or five pieces?” I answer it’s double, the songs are very different, but it feels like one. Some songs remind you of Pink Floyd or doom metal, others are more dreamy and kraut rock inspired. “I recognize that, myself, I only listen to the full album in a file of 43 minutes, which I got after the recordings. I have the separate mp3’s as well, but it’s the whole that feels good. The peculiar thing is though, that these are indeed very different pieces of music, written separately, that form a whole. The album feels like the time between sunset and sunrise, the night. Some songs, like ‘Chiaroscuro’ and ‘The Deep Dark Waters’, are simple on purpose, with just one riff. These songs have a very narrating style and are basically quite simple, containing just one guitar riff. They never get too complex, too stifled with extra stuff. ‘Next Stop, Universe B’sounds dreamy. It seems like a very simple song, but it keeps changing, hardly noticeable. It’s like the song ‘Just Dropped In’ by Kenny Rogers, never the same; if feels logical, but it’s completely irregular. It’s almost like we let go of the standard structure of a song in that one. Robbie (Geerings red.) hated it. If I couldn’t write a normal song. That told me it was right where it had to be. We fought a lot over that song, but it really became a very good one.”
Having arguments with people is definitely a side of Selim Lemouchi, very different than the friendly waterfall of words today would seem toe be. In his terraced house in Eindhoven he is calm and patient. Live he becomes someone else. I confront him with the two faces. “Yeas, I read that, but I think I have more than a thousand faces really… No, I think you were right. The friendly side may be a mask, a screen; I present myself as nice to be able to work in this society. On the stage, with my music, I become a predator. I leave the herd behind and a red glow is placed in front of my eyes. I think that’s where I open up, I show myself, because there I have to be in full control and everything must be right. I’m exactly where I should be and do what I have to do. Everyone else around me is required to do the same. The normal values fade away in those moments.”
Lemouchi looks away thoughtfully, he is not entirely happy with that darker side: “I keep working on it, that’s part of the collaborating with others. However, I need to express myself sometimes, even when I don’t wish to. I cannot control that. There is a side of control and order to me, but also the creative, chaotic side. Those are intertwined and I’m still looking for the right balance.
Selim Lemouchi & His Enemies present the album ‘Earth Air Spirit Water Fire’ on the 7th of December 2013. It’ll be available fromt that date on.
29. martā klubā "Melnā Piektdiena" notiks minifestivāls „Pagan Night”, kurā uzstāsies grupa Wolfmare no St. Pēterburgas, kā arī Green Novice, Obscurus Orbis un Collide
Grupa Wolfmare radusies 2002. gadā St.Pēterburgā, dalībnieki no folka un metāla grupām apvienojot intereses izveidoja jaunu – „Wolfmare”.
Grupa spēlē folk metālu, bet ārpus ierastā muzikālā žanra rāmjiem – vairāku žanru sajaukums, mūzikas ietekmju rezultātā, grupas skanējumā var saklausīt gan black metal, gan doom, gan 70to gadu roka ieskaņas, kas kopā ar folkmūzikas motīviem veido grupas savdabīgo skanējumu.
Grupas diskogrāfijā četri studijas albumi - “Widdershins” (2004), “Whitemare Rhymes” (2008), “Hand of Glory” (2010).
Jaunākais albums "The Sacred Mushroom and the Crows" izdots pagājušajā gadā, kurā grupas skanējums atgriežas tuvāk saknēm – folk vai pagan metal, to uzzināsiet koncertā!
Grupas Green Novice pirmsākumi meklējami 2005.gadā Preiļos, bet vēlāk mēģinājumi tiek aizvadīti Rīgā. Grupas sastāvā darbojas Alvis Bernāns (ģitāra un balss), Zigmunds Čeksis (ģitāra), Vitālijs Piskunovs (bass) un Valdis Metlāns (bungas).
Grupa nupat izdevusi debijas albumu "Padebeši", kurā apkopotas septiņas smagā metāla / folkroka stilistikā ieturētas dziesmas latgaliešu valodā, kuru tēmas ir iedvesmojusi folklora, mītiski vēstures notikumi un mūziķu piederība Latgalei.
Albuma tituldziesma "Zili melni padebeši" (Zyli malni padebeši) jau 2007.gadā kļuvusi par Latgales radio gada spēlētāko dziesmu, bet dziesma "Pērkons veda vedekliņu" (Pārkiuņs vede vedekleņuu) tapusi kopā ar dziedātāju Martu Vaivodi.
Obscurus Orbis - Folk/Traditional music/Medieval grupa, kas dibināta 2007. gadā. Obscurus Orbis repertuārā ir viduslaiku melodijas no visas Eiropas, savam skanējumam grupas dalībnieki izmanto visskaļākās dūdas, taurītes un dažādas bungas. OBSCURUS ORBIS ir arī vienīgā grupa Latvijā, kurā tiek spēlēts tāds viduslaiku instruments kā hurdy-gurdy.
Vēlme rekonstruēt viduslaiku gaisotni, kas nāk līdz ar tā laika mūzikas skaņu izraisītām vibrācijām ļauj klausītājam pilnībā izjust šīs miglainās pasaules būtību, ved klausītājus sev līdzi uz laikiem, kad vīri bija drosmīgi bruņinieki, sievietes – skaistas princeses un zeme vēl bija plakana.
Collide - Grupa spēlē enerģisku, spēcīgu, ātru un mūsdienīgu thrash metal mūziku. Teksti ir cieši saistīti ar mūziku un, lielākoties, ir par cilvēka brīvību no visa, kas apspiež cilvēka prātu, uzdrīkstēšanos un spēku. Tas izpaužas arī grupas enerģiskajos koncertos, kuri neatstāj vienaldzīgu nevienu klausītāju.
Pēc ilgāka klusuma brīža, grupa atgriezusies mūzikas apritē.
Koncerta sākums pl. 20.00, klubs atvērts no 19.00.
Ieejas maksa - 5 eiro.
Nākamnedēļ kinoteātrī Kino Citadele notiks Lamb Of God dokumentālās filmas As The Palaces Burn seanss un Burned In Blizzard jaunā EP prezentācija.
Ceturtdien, 20. martā, 20:30 kinoteātrī Kino Citadele (13. janvāra iela 8, Rīga) tiks izrādīts pasaulslavenās metāla mūzikas grupas Lamb of God dokumentālās filmas "As The Palaces Burn" vienreizējs seanss. Pasākuma ietvaros īpašu sava jaunā EP ieraksta The Perspective of Alter Ego prezentācijas noklausīšanos piedāvās pašmāju grupa Burned In Blizzard.
As The Palaces Burn – dokumentālā filma par smagā metāla apvienību Lamb of God, kas iemantojuši fanu apbrīnu, pārdodot vairāk kā 2 miljonus albumu kopijas, kā arī izpelnoties četras Grammy Awards nominācijas. Filma ļauj sekot Lamb of God un fanu piedzīvojumiem dažādās pasaules vietās, kā arī uzzināt daudz jauna ekskluzīvā intervijā ar grupas dalībniekiem.
1995. gadā pieci puiši no Virdžīnijas, smagā metāla cienītāji, sāka muzicēt kopā. Viņi spēlēja gan pagrabos, gan noplukušos klubos, ierakstīja demo diskus, ieguva fanus no underground mūzikas cienītāju loka un galu galā deva grupai nosaukumu Lamb of God.
Tagad, vairāk nekā piecpadsmit gadus vēlāk, grupa Lamb of God ir guvusi tādus panākumus, par kādiem jaunieši, kas spēlē ‘garāžu grupās’ var tikai sapņot – viņi ir pārdevuši vairāk nekā divus miljonus albumu, ierakstījuši divus platīna DVD, četrreiz nominēti Grammy balvai un pārvērtuši savu smagā metāla cienītāju pulku vispasaules kopienā.
As The Palaces Burn ir pilnmetrāžas dokumentālā filma, kam pēc sākotnējās ieceres bija jāpavada grupa un tās fani turnejā pa visu pasauli, lai demonstrētu, kā mūs saista mūzika, kad nespējam atrast neko citu, kas būtu kopīgs. Taču 2012. gadā filmēšanas procesā sižets ieguva negaidītu dramatisku pavērsienu, grupai nokļūstot Kafkas cienīgā murgā, kad vadošo vokālistu Rendiju Blaitu apcietināja, apsūdzot netīšā kāda jauna fana slepkavībā Čehijā. Sekoja satricinoša tiesu drāma, kurai ar neatslābstošu interesi sekoja fani, draugi un ziņkārīgie visā pasaulē.
Filma uzņemta Kolumbijā, Venecuēlā, Meksikā, Indijā, Izraēlā un ASV.
Filmā tiks iekļauti gan jaunas, gan senākas intervijas ar grupas locekļiem, kas būs pieejamas ekskluzīvā kārtā uz lielā ekrāna tikai kinoteātru apmeklētājiem.
Piesakies filmas FB pasākumā un aicini draugus, lai pirmais uzzinātu par biļešu iepriekšpārdošanu, kā arī saņemtu īpašu atlaides kodu biļešu iegādei ar 15% atlaidi (biļešu skaits ierobežots).
No 26. līdz 30. martam krogā „Aptieka” norisināsies festivāls ar vairāku pašmāju mūziķu piedalīšanos.
Festivāla organizatori īpaši gatavojas šiem koncertiem. Esam padomājuši par tiem, kuri netiks pagrabstāvā redzēt koncertu , jo mūsu draugi no 3S palīdzēja tā, lai koncertu var klausīties arī augšstāvā.
26.03. „Ziemas Zāles” atklāšanas koncerts ar grupu Manta un Elizabeti Balčus. Puse Mantas ir Gaujarts, puse Gaujarta ir Manta, pa vidu vēl Frontlines, EMD, Stūrī Zēvele, un galu galā kopīga pagātne Hospitāļu Ielā. Savukārt Elizabetei šis būs pirmais koncerts šeit.Kaut arī Aptiekas gadabalvā viņa nospēlēja vienu dziesmu kopā ar Gundaru Rulli, šoreiz sagaidām viņu uz pilnu koncertprogrammu.
27.03. Labākā smagās mūzikas albuma balvas ieguvēji Rūsa un viena no leģendārākajām Latvijas panku grupām Inokentijs Mārpls.
28.03. Strauji augošā un patiešām kvalitatīvā lo-fi žanra grupa Starmetis un viena no pēdējo gadu spilgtākajām pašmāju rokgrupām – Židrūns.
29.03. Viena no retajajām Latviešu grupām, kura vēl saglabājusies un koncertē kopš Torņa laikiem – Bērnības Milicija un Aptiekas gadabalvas nominācijas „Labākais koncerts” uzvarētāji TESA.
30.03. „Ziemas Zāles” noslēguma koncertas ar nelabojamiem romantiķiem Čipsis un Dullais.
Pasākumu ieejas maksa 2 eiro uz katru koncertu dienu. Ieejas maksa paredzēta mūziķu honorāram.
Koncertu sākums 21.00.
Noskaties un noklausies dziesmas "Kad Meitene Skumst" un "Asaras" dzīvajā izpildījumā.
Video autors: Inese Grīnberga (Pirmā Doma)
Čipsis un Dullais - Asaras
Čipsis un Dullais - Kad Meitene Skumst
No 20. līdz 22. februārim Bergenā, Norvēģijā pirmo reizi noritēja jaundzimušais metāla festivāls „Blastfest 2014” .
Pirmo festivāla apskata daļu lasi šeit!
Apolons, Black Metal Evolūcija un raudošā sestdiena.
„Apollon” – bārs-mūzikas veikals, arīdzan pašā Bergenas centrā, 5m tālāk, „Garage”. Un lietus, kas spēj 15min līņāt, tad atkal pārstāt, tad atkal līt. This is Bergen, baby!
12.00 programmā teikts - Dayall Patterson un Kvitrafn. Deils bija manīts dažādos glancētos, smukos, ekstrēmos žurnālos, kā autors, aizgājušā gada decembrī, pēc 4 gadu darba, izdevis grāmatu „Black Metal: Evolution Of The Cult” (http://www.evolutionofthecult.co.uk/p/blog-page.html) – šis pasākums bija, kā grāmatas atvēršana Bergenā, festivāla ietvaros. Grāmatā vismaz 600 lapas, bildes, kaut kas ļoti līdzīgs „Lords Of Chaos” , tikai mazliet plašāk, detalizētāk, patiesāk, klāt nākušas arī jaunās grupas vai dekāde pēc deviņdesmitajiem skandināvu black metal pasaulē. Ieteicama lasāmviela īstenam black metal cienītājam vai jebkuram interesentam, kas aizraujas ar ekstrēmo mūziku. Meklējiet Randoms veikalā Rīgā vai no paša autora. Vai interneta veikalu dzīlēs.
Kvitrafn – vairāk zināms, kā „Wardruna” dibinātājs un līderis. Viņš demonstrēja dažādus senos skandināvu instrumentus, to skanējumu, stāstīja par rūnām. Drusku vēlāk noķerts, teica, ka būs Baltijas valstīs vasarā, bet nedrīkst teikt, kad un kurā festivālā. Skaidra lieta, komercnoslēpums, kamēr attiecīgais festivāls nav oficiāli izziņojis. Mēs abi saprotoši sasmaidījāmies. No sērijas, es zinu, ka tu zini, bet es zinu, ka neviens cits nezin un tā tālāk.
„Glittertind” – norvēģu folk, viking, punk sensāciju dēļ Apollona palaidu garām, žēl, esot bijis labs. Tāpat izpalika pirmās trīs grupas „Garage” – pļāpājām, bet pa to laiku, „Diabolical”, „Morbid Vomit” un „Sterbhaus” spēlēja, pēc tam, pēdējos divus klausījos internetā, nožēloju atkal, ka palaidu garām.
18.00 USF trešo vakaru sāka „Wardruna” – jā, jā, ar visu skandalozo, aprunāto Gahl sastāvā. Šamanisks folk ambients, kas mazliet viducī nogurdina. Nav slikts nu nemaz, skanīgs un skaists, bet „Menuo Juoda Ragis” festivālā ir redzētas lietuviešu grupas, kas ir pat mazliet spēcīgākas. Drīzāk, nostrādā noguruma faktors, jo ierakstos grupa skan tikpat labi, kā uz skatuves. Bet teicami, ja atsevišķā koncertā. Otrā grupa blakus zālē – „Communic” – izrādījās norvēģu, nevis tā otra, kas spēlē desu, še tev pārsteigums. Vēl viens pārsteigums nāca kopā ar jokainu atziņu, ka vecums nenāk viens, tas nāk ar garlaikošanos. Die hard fani līdz kapa malai varētu mani par šo ierakt meža biezoknī, bet gaumes lieta, vecums un tā. Lūk, „Carpathian Forest”, ko klausījos deviņdesmit astotajā un divtūkstošajā ar sajūsmu, šajā koncī izpaudās gana atraktīvi. Apgrieztie krusti, kas tika mesti pār muguru vai demonstrēti pūlim ar attiecīgiem tekstiem, vismaz divas replikas pirmajai rindai – vienam klausītājam – „es izp..tavu māti” , otram – „Man liekas, ka tev ir aizcietējums, tūlīt tu apd..sies” . protams, nikni, ķērcīgi, melni, to visu pa vidu mazliet papildinot ar mikrofona dauzīšanu pa galvu – plak, plak, plak. Iespaidīgi, bet garlaicīgi. Pietrūka skaņas jaudas, griezīgu ģitāru un melnuma. (Varbūt vajadzēja tuvāk tumbām stāvēt ?)
Ārā smēķēt ejot, atpakaļceļā, uz vakara pusi, brīvrprātīgos „little satan helper” blastfesta kreklos jau bija nomainījuši nopietnāki apsardzes kungi un kundzes, akurātāk pārbaudot somas, lielas un mazas. Dienu iepriekš viņi bija mazāk moži, pēc kļuva skaidrs, ka uz vakaru pūlis iereibst, kāds nejēga mēģinājis ienest savu alkoholu, attiecīgi sekas visiem.
„Belphegor” – viens no skatuves mīnusiem, ja priekšā stāv pagara auguma cilvēki, sāk uzmākties mazvērtības kompleksi par savu augumu. Uz šo kompāniju, cilvēku masu pie ieejas kontrolēja iespaidīgs apsargs ar austiņām – sazinoties ar tādu pašu apsargu zālē, laida iekšā cilvēkus pakāpeniski, jo zāle bija burtiski pārbāzta. Koncerta sākumā apsegtie statīvi izrādījās nevis cūku galvas, bet no kauliem un ko darināti atribūti. Protams, grupa deva vaļā cik vien iekšās, man baigi pat likās, ka viņi ar bija nospēruši Karpatu mežam to jaudu, masu un skaņas blīvumu. Līdz kādam brīdim bija labi, bet vienveidīgi.. Labi, ka nebiju zāles pašās beigās, uz koncerta beigām, tur kāds bija palaidis savus vaigus vai nesvaigu elpu, varbūt ienesis vecas olas, bet smaka bija drusku tāda..pēc padomju podu rindas. Velns? Sajūsma? Nezinu. „Aborted” un „Vader” bija labi, bet bija redzēti vasarā citur, „Enthroned” , Insidious Disease” nodeva zosādas kārtu kārtām. Ārā lija lietus, ar pārtraukumiem, bet tur bija svaigs gaiss.
Vakara naglas – „My Dying Bride” – iekrita acīs, ka viņi patiešām Skandināvijā ir reti, bija gotiskas kundzes, kas uz viņiem vien bija te. Ārons noskuvis matus, baltā kreklā blieza vaļā savu sāpi, uz ceļiem, kratoties un kliedzot. Smuka basģitāriste viņiem. Pirmās divas dziesmas skaņotājs veikli novērsa mazās nepilnības, bet nogurums bija drūmi drukns, šī laikam būs trešā reize, kad šī grupa nespēj aizraut līdz galam, tāpēc nespēju saprast, tas ir vecums vai gana daudz redzēts, dzirdēts, ka reti kas spēj aizraut, ieraut un uzdzīt varenu zosādu.
Iekrita acīs – skaņotāji, gaismotāji bija arī sieviešu dzimtē, kas veikli tika galā ar savu darāmo, nekādu lažu, skaisti, tīri, profesionāli. Iekrita acīs bārdas, to dažādie garumi, veidi, kopšana un tā tālāk. Pietrūka drukāto programmiņu, lai atcerētos, kurā zālē, kas spēlē, ielās manīju matainos, bet praktiski nekādu Blastfesta plakātu, likās, ka mazliet par daudz vienā vakarā salikts, baigi nogurst, smējos par latviešu metālistiem, kas sūkstās, ka ieejas maksa 12 eur par koncertu ir dārgi vai alus cenām bāros.
Labā ziņa – „Blastfest 2015” – februārī!